Mārīte
Rudens elpa
Kā raibs taurenis vasara prom steidzas.
Vēl saule savu smaidu raida.
Mākoņi pa debesīm klīst kā domas mainīgi.
Atmiņā vasara vienmēr būs
ar saules lēktu, rietu un lietu,
un dārziem, kas savas veltes dala.
Bet rudens steidz atnest vēju un salnas
un kāda sirdī steidz atrast vietu,
kam rudens vēsā elpa tīk,
un nespēj ar aukstumu biedēt,
bet varbūt spēj mīlestībā sirdis liedēt,
kad rudens saltu elpu pūš.
Ar sauli sirdī un vēju matos vasaru aizvadām.
Ar dzintara āboliem, ar ogām,
kas vēl atmiņā garšas atsauc,
un tava sirds tās glabā.
Tā iekārtots dabā, ka viens nomaina otru,
lai tev vēl kaut ko skaistu dotu –
skaistu ainavu un skaistu koku rotu
un tu priecīgs rudenim roku dotu.
Līga
* * *
Dārzā uz vaiga uzkrita
Sarkanā kļavlapa.
Ko gan tā gribēja vēstīt?
Vai tā lidoja pie manis,
Lai to silti mierinu,
Ka tās skaistās māsas
Jau rasainā zālē snauž?
Varbūt tā lidoja pie manis,
Lai es uz īsu mirkli
Pieklusinu ikdienas steigu
Un paklausos rudens
Krāsaino klusumu?
Līga
Veltījums Palsmanes baznīcai
dzimšanas dienā 2020. gada 17. oktobrī
Mans patiesākais draugs
Ir putekļainais ceļš uz Palsmani –
Satieku Dievu rudens vijoli spēlēt,
Pirmais vēsums pirkstos slīd.
Mans patiesākais draugs –
Dievs šonakt lietus vēju ballē.
Viņam gan varu atklāti parādīt
Savu kaislīgi trako deju.
Mans patiesākais draugs –
Atrastais Dievs lasīto grāmatu lappusēs.
Ļaudīm tīk daudz melot sev un citiem,
Melu usnēm dziļas saknes.
Mans patiesākais draugs –
Dievs kā spoža sveces liesmiņa.
Tā neliekuļo visu savu degšanas laiku,
Man nav jābaidās atvērt sirdi.
Mans patiesākais draugs –
Satiktais Dievs zaļajos laukos.
Cik liels nogurums rokās,
Tik liela atbalss pumpuros.
Es bagāta un laimīga –
Man Dievs patiesākais draugs.
Pat ja, ejot pakritīšu, nebūs spēka,
Dievs vienmēr dzīvinošu roku sniegs.
