Elīna Kubuliņa-Vilne
Un atkal kaut kur līst
Es dzirdu, kā sapnī
Debesis raud,
Un klusumā pusnakts
Ar lietu man draud.
Bet rītausma sola
Būt maiga kā zīds,
Tā izglābs ikvienu,
Kas eņģeļiem tic.
Un atkal kaut kur līst,
Un zelta sveces kūst,
Bet domas tālu klīst,
Tās nekad nepiekūst.
Es atveru logu,
Tur pasaule smej,
Vējš mākoņus dzenā,
Bet projām tu ej.
Tā gribētu klusi
Par ēnu tev kļūt,
Un sekot it visur,
Kur nevaru būt.
Un atkal kaut kur līst,
Un zelta sveces kūst,
Bet domas tālu klīst,
Tās nekad nepiekūst.
Dzīve nemīl apstāties
Kur pazūd cilvēcība,
Kur tā zūd?
Vai izdziest tā starp
Divu metru norādēm
Kā pērnā rudens migla?
Kur paliek viss,
Kas kādreiz svarīgs bijis,
Par ko ir uztraukums,
Pirms lietus vēl ir lijis?
Cik ilgi vēl šis svešais
Nezvērs plosīs mūsu sirdis,
Bez iespējas tam
Pretī skrāpēt, kliegt
Un saprast, kā pa īstam
Viss var sāpes sniegt.
Mēs neesam tik stipri,
Kā mums liekas,
Mūs sprauž uz āķiem
Tā, kā makšķernieki
Savas sliekas.
Sniedz roku, nebaidies
Un droši apkārt paskaties –
Mēs dzīvi vēl –
Tik ļoti, ļoti dzīvi,
Nav īstais brīdis padoties,
Mums jādzīvo ,
Jo dzīve nemīl apstāties.
