Elīna Kubuliņa-Vilne
Ir jautājumu daudz
Ir jautājumu daudz,
Kur atbildes lai rod?
Šis trauksmes pilnais laiks
Daudz negatīva dod.
Ja attaptos reiz mēs
Un klusi vakarētu
Ikkatrs mājā savā,
Ja vienoties reiz spētu…
Bet katrs sevī spītīgs,
Kad aizrāda, kļūst īdzīgs,
Viņš tikai zin vislabāk,
Kaut gadījums ir līdzīgs.
Šī vēsture ir sena,
Kad dzīvībai krīt cena,
Starp lielvarām, kas cīnās,
Bet atkal daudzi brīnās.
Nav sikspārnis pie vainas
Vai kustonis kāds cits,
Ir noziegums liels radīts,
Kam ne jau visi tic.
Ir Latvija mums maza,
Un jāsaudzē ir tā,
Bet dzīvojam pa gaisu
Kā tādā pasakā.
Nav slimnīcās mums vietu,
Kad slimot visi sāks,
Tad izmisumā kliegsim
– Vai palīdzēt kāds nāks?
Kad redzi šīs acis
Sažņaudzas sirds,
Kad redzi, kā šīs acis
Vēl mirdz, kādas rokas,
Dzīves rakstu izrotātas,
Tāds skaistums ir tām,
Un vārdi, kas čukst:
“Meitiņ, būs labi…”
Bet nevari klāt būt
Un padot vairs roku,
Ar acīm tik uzsmaidīt vēl
Un savu paldies teikt.
Vecāki mūsu – viss dārgais
Un tuvais, kas palicis mums,
Vai tiešām vēl nesaprotam,
Krūtis šķeļ izmisums…
Tā gribas kā bērnībā,
Lai no visa pasargā,
Mātes gādīgās rokas
Un tēta stiprā mugura,
Kad uz viņa pleciem
Vērojām, kāda pasaule
Likās pasaka…
Mums viņi tikai vieni,
Un tagad, kad viss
Jūk un brūk,
Ja nebūs, kas sagaida
Mājās, ja nebūs nekā,
Nekā vairs no tā…
Vai nezaudēsim daļu
Latvijas sirds?
“Meitiņ, pagaidi…”
Un acis tā mirdz…
