Anita Anitīna
***
Rīts saplīsa driskās –
Kas pirms brīža vēl bija bērzs,
Tagad nogāzts pie zemes,
Gabalos sazāģēts.
Pret debesīm raugās celms
Sulu asarām acīs.
Kliedz zāģis:
– Es neesmu vainīgs!
Cilvēki tie, kam atļauts
Pēdējo vārdu sacīt.
Apkārt klusums.
Mēmi koki, putni, pat vējš.
– Tā ir parastā gaita, – man saka,
– Kas ir slims vai vecs – jāzāģē.
Paskatos apkārt un redzu –
Apkārt veci cilvēki vien,
Bet tie, kas jauni, katram kāda
Vaina aiz apkakles lien.
Kas būtu, ja nāktu kāds stiprāks
Un teiktu – jāzāģē nost,
Un sāktu nejūtīgs asmens
Dzīvā miesā bez nožēlas kost?…
…Rīts saplīsa driskās.
Kas pirms brīža vēl bija bērzs,
Tagad nevarīgs, guļ pie zemes
Gabalos sazāģēts.
