Jūlija lietainā dienā
Lietus asi līst, un vēji šerpi plosa
Mūsu mīļos laukus un smaržīgās puķes.
Dievs, piedod, ka mēs šai pasaulē
Neprotam iepazīt cits citu tā,
Lai iemācītos saprast, ka katram no mums
Savs liktenis, redzesloks, apziņa, ceļš.
Kad mēs visi kopā to sapratīsim
Un pasniegsim savu smaidu un abas rokas,
Tad asie lieti pārstās līt un vēji klusi zuzinās.
Mūsu lauki sniegs izaudzēto ražu, un puķes
Raisīs auklētos pumpurus!
Tos neplosīs pēkšņas vētras, negaisi, zibšņi!
Dievs, rādi mums mīlestības ceļu
Pretī sapratnei, sadraudzībai, jauniem
Apvāršņiem un jaunām domām!
Latvijas pamats – lauki un jaunā paaudze – bērni,
Latvijas pamats – lauki un mīlestība, ticība zemei!
Aiju Pavasari Mūžībā pavadot!
Tagad Tava dvēsele ir brīva.
Nav ne steigas, pienākumu, darbu,
Tā kā ātra, balta kaija lido
Mūžīgajos bezgalības ceļos.
Tagad Tavai dvēselei ir laiks
Mums sūtīt zvaigžņu rakstu vēstules,
Kad tās saņemsim ar Saules pastu,
Mēs dziļās atmiņās par Tevi vērsimies.
Tagad Tavai dvēselei ir liela vaļa
Sabērt mūsu plaukstās varavīksnes ziedus,
Mēs visi saistīti ar ziedlapiņu deju vējā,
Līdz citā dzīvē atkal vēlreiz tiksimies!
