Viens pulkstenis apstājies,
Otrs nepareizs…
Bet Laikam tas ir vienalga.
Laiks iet un neskatās stundenī,
Vien ātrāka kļūst tā gaita.
Kādreiz likās –
Laiks ir kā vecis sirms,
Tik ilgi tas pasaulē dzīvo,
Griež savu ratu stenēdams,
Bārda draudīgi vējā plīvo…
Bet izrādās –
Tas ir jauneklis sprauns,
Arvien grūtāk ir tikt tam līdzi,
Griež savu ratu svilpodams,
Pleciem pāri krīt matu vilnis…
– Pagaidi, piestāj, apturi
Savu ratu kaut tikai uz brīdi! –
Es saucu, bet Laiks mani
nesadzird.
Kas atliek? Klumburēt līdzi.
