Anita Anitīna
* * *
Pieskarties pavasarim ar plaukstu,
Sajust, kā pulsē, kā san!
Saklausīt ar to punktu, kas krūtīs,
Kā mostas, kā skan!
Ieraudzīt gluži citām acīm –
Tādām, kurās nav miega, –
Kā plaukst un zied!
Šķiet, uzsmaida viss,
Kas tik ilgi bija zem sniega.
Priecāties par ikkatru asnu,
Kas no zemes izbāzis snīpi.
Ja ne balsī, tad klusiņām,
tikai pie sevis
Svilpt, vīterot putniem līdzi.
Sasveicināties ar katru biti,
Ar vismazāko vabolīti!
Kaut vien domās kokam
noglāstīt vaigu
Un palikt tā ilgi, ilgi…
Atmosties pašam,
ieskanēties,
Uzziedēt gluži kā ziedam!
Un nav svarīgi, vai sirds
saullēktā
Vai jau tuvojas rietam.
Vai Tu jau pieskāries
pavasarim?
