Elīna Kubuliņa-Vilne
Kā rožu ziedlapiņas
Kā rožu ziedlapiņas
Katra diena krīt,
Un ietin mūsu dzīvi
Saldi gaistošā
Smaržu mākonī.
Ir jāspēj priecāties,
Cik skaists tāds
Dzīves zieds
Mums katram dots,
Tik īpašs, neatkārtojams,
No Dieva iemantots.
Bet ziedlapiņas
Tikai klusi krīt un krīt,
Tie, kas mēs bijām šodien,
Nebūsim vairs rīt.
Tā pamazām ir
Noziedējis mūsu
Dzīves krāšņais zieds,
Un skropstās rasa
Pēdējā vēl mirdz,
Bet rozes asos
Dzelkšņos ieķērusies
Atkal kāda sirds.
Kad lāstekas kusīs
Puteņos ietinusies
Mana sirds,
Puteņu vērpetes
Tā ne redz, ne dzird,
Tā sapņo par
Pasauli bez puteņiem
Ledusaukstiem,
Bez naida, bez skaudības,
Bez melu piedevas.
Kad beigsies puteņi –
Nezin neviens,
Bet reiz nāks saule,
Kas silti mirdz.
Tad sirdis, kas slēpās
Zem sniega segas,
Kusīs kā lāstekas
Pie namu dzegas,
Tad ļaunums
Būs peļķēs izšķīdis
Un pasaule
Pretī uzsmaidīs.
