Elīna Kubuliņa-Vilne
Līksmais parādnieks
Starp piemirkušām ielām
Un pārplūdušiem grāvjiem
Caurā mētelī klusi
Pavasaris ietinies
Un baro pīles.
Nesteidzīgi viņš upmalā
Apmīļo pūpolus –
Tikko plaukušos,
Sveicina strazdu –
Tikko atlidojušo.
Viņš zina, ka gaidīts ir,
Un žēlabas par
Sniegputeni kārtējo
Pret debesīm kā
Kara bultas skrien.
Bet, pieliecies pie
Sniegpulksteņa gaišā
Pumpuriņa, klusi čukst:
“Es esmu ziemai pāris
Slapjas dienas parādā,
Un tagad manā kabatā
Vien putni dzied un
Izkususi sapņo lāsteka.”
