* * * Pasaule smaidīja, pasaule smējās!… Tas bija tik sen, kad pa peļķēm mēs skrējām, Kad bijām vēl bērni ar raizēm savām, Ar sapņiem un prieku pārpilnām pļavām. Tas bija tik sen!… Tagad dzīve ir cita – Steidzīga, skrejoša, īgna un pikta. Laika nav smaidīt, un priekam nav vaļas, Aizmirstas draugi un bērnības pļavas. Reizēm gan izdodas piestāt uz brīdi, Bet pašiem ar sevi tad sagadās strīdi: Kaut kas nav paspēts, kaut kas palaists vējā – Rūpju rievas ievelkas sejā. Vairs tikai sapņos skrienam pa pļavām, Ko bērnībā katrs saucām par savām. … Pasaule smaidīja, pasaule smējās, Spoguļodamās priecīgās sejās. * * * … Bet es gribu kā Dullais Dauka Aiziet līdz tālajai svītrai, Kur debesis tiekas ar zemi Un atzīstas mīlestībā. Un tad es gribu vēl tālāk, Redzēt, kas viņā pusē – Vai arī tur kūsā dzīve, Vai tukšums sastindzis klusē. Tad arī nākšu atpakaļ (Es nepalikšu aiz svītras!) Ar visu, ko līdz sev paņēmu – Dažām lāsītēm mīlestības. Un ausīs skanēs kā mūzika Tevis nepasacītie vārdi: – Es gaidīšu Tevi atpakaļ! Es gaidīšu, kad Tu nāksi.
