Līga
***
Piedod!
Nezināju es,
Ka kāds spēs mani pārvērst
Un ļaus redzēt
Zelta lietu līstam.
Nezināju es,
Ka kāds mans mācīs redzēt
Dzīvi sudrabā mirdzam
Un dvēseļu krāsošanos varavīksnēs.
Bet nezināju ar,
Ka kāds par to uz mani
Gadiem ilgi naidu cels
Un dziļi nepateicīgs būs.
Lai nāk asi vēji
Un visus naidus, dusmas
Nebūtībā tālu projām met,
Jo šodien nezinām vēl
Dieva dziļo noslēpumu,
Kur skaistie mazbērniņi satiksies!
Un ja nu baltā deju zālē
Balles kurpes vilks?
Ko tad mēs teiksim?
Ka vēl dzīves rudenī nemākam uzvesties
Un savas ēnas, gaismas skaisti sakārtot?
***
Varbūt to sauc
par Mīlestību,
par Gaismu,
par Visumu,
Ko tu, aiziedams
Mūžībā,
Kā mūžīgi degošu sveici
Atstāji man.
Tāpēc es dzirdu,
Kad tu mani sauc
Klusā noslēpumā
Un pie manas dzīves
Arī šodien skaries,
Spēku dodams.