Anita Anitīna
* * *
Kļūdas.
Par tām maksājam dārgi, vēl dārgāk…
Bieži nespējam samaksāt.
Tās smacē, pie zemes spiež.
Reizēm gadās tik lielas,
Tik nelabojami tādas,
Ka vienīgais, ko var darīt –
Uz tām gluži kā akmens pakāpties
Un pavērties tālāk,
Un ieskatīties, un redzēt –
Kas ir un kas būs,
Ko no šodienas paņemt līdz.
Ieklausīties un dzirdēt…
Sajust sevī un saprast –
Kļūdas ir dotas
Mūs gudrākus padarīt.
Bet tās, ko nav iespējams
Ne labot, ne izdzēst, ne aizmirst,
Tās paliek ar mums
Visu mūžu un tālāk vēl.
Uz tām nepakāpties, bet tās
Spēj dvēseli viedu darīt.
Bet tās arī spēj
Gan sagraut, gan iznīcināt.
Ja varētu kļūdas samīcīt tā kā mālu,
Un izveidot trauku,
Kurā mūžu kā mirkļus krāt,
Cik būtu tas liels un kā traukā būtu vairāk –
Prieka vai bēdu?
Nemini! Kļūdīsies.
