Līga
Par atmiņām
Šorīt šķērēju atmiņu kamolu
Un neatradu ne īsti baltas,
ne melnas atmiņas,
Jo baltā atmiņa ir kā spoža aktrise,
Pat ābeļziedam cita krāsa klāt,
Un melnās atmiņas kā usnes asi zied.
Atmiņas var būt zeltainas
kā bērnības dienas
Un biklas kā pirmklasnieks skolā,
Tās var būt ugunīgas kā lielais strīds,
Kura dzirkstis vējš tukši nes,
Un dzidras kā vasaras ābols augustā.
Tās var būt zili cerīgas kā pirmais valsis
Un karstas kā glāsts pie krūtīm.
Baltā krāsa vienmēr vijas ar melno,
Tikai pa vidu dzīve kā
kopjams tīrumus
Ar dažreiz glāzi sarkana vīna
Un sirdi kā varavīksni debesīs.
Anita Anitīna
* * *
Sēžu pie loga un klausos,
Kā līst –
Lāse pret lāsi, pret rūti,
pret palodzi
Gluži kā plaukstas sit,
Un es zinu, ka dārzā
Trausli asniņi spēcīgi dīgst
Un pie sētas ceriņš
Ziedu smagumā
Teju līdz zemei līkst.
Es jūtu – gaiss smaržo
Spirgti un aicinoši,
Zemes vaigs no jauna
būs nomazgāts –
To zinu droši.
Man patīk sēdēt pie loga,
Nav svarīgi – diena vai nakts,
Un klausīties – lāse pret lāsi,
Pret rūti, pret palodzi čab.
