Elīna Kubuliņa-Vilne
Atgriezies!
Ja saki – lielību tu nīsti
Un godkārību nepazīsti,
Tad kāpēc pati tagad
Slavena kļūt raujies
Un kāpēc līdz ar citiem
Tajā silē kaujies?
Ja tavi VAJAG
Pēkšņi nepiepildāmi?
Ko nu? Tad malā stumsi to,
Ko reiz par draugu sauci?
Un kādēļ citiem
Maskas saskati,
Bet sevis pašas
Masku neredzi?
Man negribas ne kāda
Liktās gleznas jaukt,
Ne sirdī ievainot,
Ne nodevības vārdu saukt,
Bet tikai atgādināt
Dieva dotu patiesību senu
Par bausli astoto
Un negausīgo sirdi,
Kad kļuva lepna tā
Un pārāk taisna
Savā spriedumā.
Dievs saka: “Atgriezies!”
Bet vai tu viņu dzirdi?
Pirmie soļi
Bērniņ, kamdēļ tik ātri
Jau pasaulē gribi skriet?
Vēl nesen aijāju tevi,
Bet tagad tu centies iet.
Ar smaidu un neticību
Tu pirmos solīšus sper,
Vēl turies pie manas rokas
Un durvis neaizver.
Vēl šodien tu esi maziņš,
Bet liels tu jau būsi rīt.
Ak, bērniņ, tā gribu
Šo mirkli ilgāku padarīt.
Iveta R.
* * *
Es gribu Tevi
piesiet
pie sevis
ar zirnekļu tīmekļiem
smalkiem
ar vasaras ziedu
stariem
ar mīlestības glāstiem
ar mīlestības vārdiem
Tu steidzies prom
laiks Tevi rauj
prom
bet es tomēr
gribu piesiet
Tevi
pie sevis
domās
vēstulēs
atmiņās
