Elīna Kubuliņa-Vilne
Sieviete
izgrezno rudeni
Melnie šņorzābaki uzvilkti,
Lūpās blāzmojas
Pīlādžu kvēle.
Ja vien acis spētu runāt,
Tad izstāstītu,
Kā tagad viņa zied
Un sapņo brīvi,
Ļaujas sevi košās
Krāsās izrotāt.
Viņas aicinājums
Pieskaņoties rudens
Sentimentam,
Būt kā fantāziju
Elementam.
Un, ja mīlestības
Arī nemēdz būt,
Tad viņa viegli
Izdomātu to,
Iemīlētos putnu balsīs,
Rīta saulē,
Dzestros lietus pilienos.
Bet varbūt kādreiz
Notiek īssavienojums.
Starp divām pasaulēm
Tas būtu triumfs,
Tā būtu sakāve,
Ko nepieļautu it neviena
Ideālā medniece.
Un viņas kolekcijai
Pievienojas atkal
Kādas emocijas,
Jo pilnība ir tikai
dažādībā –
Kā rudens lapas lido ilūzijas.
