Līga
Vecajam šķūnim
Es zinu, ka tu bezgalīgi skumīgs,
Vecās drānas izdilušas, salst.
Vēju dēli sirmos matus plūkā,
Kurpes nodilušas, kājas dubļos grimst.
Reiz elpoji tu pļavu ziedu smaržu
Un zirga nopūtās kā dziesmā klausījies.
Tu bezdelīgu bērnus izauklēji klusi
Un saimes darba soļos priecīgs raudzījies.
Tavs stāvs kā dzidra bērnu dienu atmiņa,
Ar siena zāļu sadurstītām kājām,
Es visas saules apņemta un daiļa
Kā princese pie tavām durvīm stāvu.
Izziedēt vairs neļauj pļavas puķēm,
Tāpēc jauniem laikiem esi nevajadzīgs,
Pret pasauls vējiem mana griba sīka,
Nav spēka man vairs tevi sasildīt.
Drīz tu savīsies ar zemi melno,
Nebūtībā aizies senču stiprais gars.
Tikai bezdelīgas žēli raudās
Un tāla balss no pamestības sauks.
Mārīte
PA DZĪVI EJOT
Dzīves rūpestos un sāpju dzīlē
nav asara lieka, jo dzīvi Tu mīli,
varbūt trūkst Tev sirdī prieka,
varbūt dzīve lejup spiež
un kā duncis sirdī griež…
Bet tā ir Tava dzīve,
kurā smaidīt ļauts,
kurā raudāt drīkst,
lai esi dzīvs,
lai dvēsele neiznīkst.
