Muzejs mežā
Reiz āpsis gribēja
Mežā muzeju celt,
Aicināja meža iemītniekus palīgā
Akmeni pie akmeņa velt.
Zvēri strādāja nepaguruši,
Dienu un nakti
Tie muzeju cēluši,
Krāsojuši un labiekārtojuši.
Briedis atnesa dzimtas servīzi,
Zaķis – vecu medību bisi,
Lācis – tēva medus podu,
Bet vilks – senu avīzi.
Priecājās zvēri –
Tiem muzejs bij’ savs,
Vieta, kur apmetās
Senču gars.
Bet, lai muzejā kārtība būtu,
Zvēri lapsai to vadīt vēlēja,
Nezināja, ka lapsa
Tik teātri spēlēja.
Drīz vien lapsa ar sesku vienojās –
Pārdos uz ārzemēm senču vērtības,
Klusām, pa vienai,
Lai pazūd no atmiņas.
Naudiņa nāca, lapsa priecājās,
Māju uzcēla, tērpi mainījās,
Muzejā putekļi pārklāja vērtības,
Kaktos viss stāvēja kā vecas grabažas.
Tad, kādu dienu, lapsa aizlaidās,
Muzejā dzīve pavisam apstājās,
Zvēri noskuma, viss mežs bēdājās,
Daudzas vērtības bija zudušas.
Un tad mežā pūce ieradās,
Viņa muzeju sakārtot apņēmās,
Čakli nu darbi muzejā iesākās,
Kārtoja, skaitīja mantas atstātās.
Bet lapsa, skaudīgā, mierā nelikās,
Vainoja pūci melīgās pasakās,
Zvēri tām noticēt spēja un apspriedās,
Palūdza pūcei beigt lietas iesāktās.
Tikmēr sesks klusiņām izlūdzās –
Viņš varot pastrādāt, kamēr nav vadības.
Kas tālāk notika – to skaļi nerunā,
Pasaka turpinās pilnīgā klusumā.
