Gunta Lukstraupe
Atnāc pretim
Atnāc pretim man pa rudenīgo taku,
Saujā paņem lapas krāsainās.
Tās kā taurenīšus palaidīsim vējā,
Lai uz katras ir kāds dzīves stāsts.
Lai uz katras ir kāds saules stariņš
Un kāds laba vēlējums no mums.
Vai par to, lai rudens krāsas
Būtu pašas košākās.
Un lai mūsu dzērvju kāsis
Pavasarī atgrieztos.
Bet varbūt, kad balti sniegi
Pāri mūsu galvām krīt,
Cauri putenim un sniegiem
Varam sauli saskatīt.
Sajust to un dāvāt citiem,
Lai ikvienam būtu prieks.
Bet varbūt, ka mēness gaismas pielijušās naktīs
Mēs uz Piena Ceļa varam satikties.
Kaut uz mirkli ļauties saviem sapņiem
Un no zvaigznēm gaismu pasmelties.
Nav jau tā, ka zvaigznes mirdz tik savam priekam,
Viņas cerību un mieru izstaro.
Ja to pratīsim mēs sakrāt savā sirdī,
Rudens krāsas liksies pašas košākās.
Baiba Jaunzema
Dvēseles priekštelpa
Jau uz ārdurvju roktura jūt mana plauksta –
tava dvēseles priekštelpa šorīt ir auksta.
Laikam malkas pietrūcis
vai nav bijis laika –
pulkstenis ik sekundi
no mūsu dzīves nost skaita.
Varbūt man pagaidīt,
pie ārdurvīm pasēdēt?
Varbūt man nemaz neklauvēt
un tūlīt jau projām iet?
Varbūt durvis no iekšpuses
aizbultētas ciet?
Pag, skat, uz roktura
zīmīte uzkārta sīka,
kas palikusi nepamanīta:
“Lūdzu mani netraucēt!
Par sekām neatbildu.”
Šausmas, cik šajos vārdos daudz zilbju –
nodrebinājos un devos prom,
kaut zīmīti vēl rokās sildu
ar savas sirds siltumu pildu,
ceru un gaidu…
