Ausma Kurpniece
* * *
Ar rudeni
Kā sevi pašu –
Izturēt un nepakrist,
Bet garā bagātiem
Cauri ziemas kupenām
Uz pavasari brist.
Ja varētu…
Ja mūža gadus
Tikai pavasarī dzīvot varētu,
Kad māte Zeme
No ziemas miega mostas
Un atmodai pošas,
Tad varbūt
Domām līdzi
Vārdi lidotu
Tik brīvi, viegli
Kā pieneņpūkas lido,
Jau sirmas kļuvušas.
Ja mūža gadus
Tikai vasarā dzīvot varētu,
Kad daba ziedu rotā tīta
Un madaras ar jāņuzālēm
Ozollapu vainagos līgo…
Tad varbūt
Gadi plecos
Par nastu nekļūtu,
Solī raitā
Iet varētu
Un kājas nenogurtu.
Bet mūžā kā gadalaikos
Viss mainās.
Vien sapņos ļauts
Pavasarī
Un vasarā dzīvot,
Kur rudens nav
Un ziemas nepazīst.
Elza Hanna Bekmane
* * *
Kādam viss ir jāpastāsta,
Kādam viss ir jāzin.
Kāda zvaigzne debess jumā,
Kādā pasaulē tā mīt?
Atbilde nav jāmeklē,
Tālu tālos kalnos.
Jo tā zvaigzne mīt
Mūsu pašu sirdīs.
