* * *
Skatos – māte tīra savu mēteli. Rūpīgi, centimetru pēc centimetra ar raupju birsti – ŠVĪKS, ŠVĪKS. Dažviet viņa pieliecas un stingri berž vienā vietā. Būs pagadījies biezāks traips. ŠVĪKS, ŠVĪKS. Bet es meklēju un gribu redzēt kādu, kurš tā tīrītu dvēseli.
Skatos – melni, nakts vējā strēlēs saplēsti mākoņi grūstās, aizsegdami debesīs visu pārējo – zvaigznes, mēnesi. Tas izskatās tik drūmi, ka kļūst baisi. Gaidu, kad gar kāda tumša mākoņa maliņu pavīdēs Polārzvaigzne. Zinu, tās spožums piesaistīs uzmanību un sirdī iestāsies miers.
Laiski guļu pie ezera un ar acs kaktiņu raugos viļņos. Tie lēnām plūst uz krastu, uz mani un gaidu, kad tie tādā pašā dabas mierā ieplūdīs manī. Tad būšu šajā mierīgumā saplūdis ar ezeru.
Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. To izraibina tās krāsas. Taču es vēlos ieraudzīt saulrieta krāsu un pacietīgi to gaidu raibuma virpulī. Saulrietu nekas cits nespēj atdarināt. Tajā ikdienas vārdi pārvēršas mūzikā.
Un tad tas viss pēkšņi piepildījās. Redzēju cilvēkus tīrām dvēseles, bezcerīgos mākoņos iemirdzamies Polārzvaigzni, arī ezers bija ieviļņojies manī. Biju iegājis Dzejas dienās.
