* * *
Paņemu cigareti, aizsmēķēju to, lai izbaudītu šo jauko bohēmas klusumu, lai taptu šīs rindas, ko mēdzu rakstīt, ir tik nenozīmīgas… Man patīk klusums, kurā mītu, man nepatīk, ja mani traucē procesā. Man vispār nepatīk, ja mani vēlas kāds pārveidot, izveidot par ko citu. Man patīk bohēma, kura eksistē manā sirdī. Es paņemu vīna glāzi un ieleju sarkanvīnu kvēlīgi mīlošo. Tev šķiet, ka esmu alkoholiķe, tavas domas ir tomēr maldīgas. Ko Tu vispār zini par mani? Pamatā neko. Tādēļ nebāz savu ticīgo degunu tur, kur nevajag. Es nenoliedzu Dievu, es ticu Dievam, bet neuzbāžos ar to, kā mēdzi darīt Tu. Katram cilvēkam ejams savs ceļš, un katrs pats ir savas laimes kalējs. Es esmu laimīga, stipra un varena. Bohēmisti arī mīl Dievu no visas sirds. Nevajag mūs nomētāt ar dubļiem neesam tik grēcīgi, kā mēdzi mūs pataisīt, vispirms, mīļo cilvēciņ, paskaties uz sevi, ko dari ar savu Dievu fanātismu, vai tomēr pats neesi no tiem grēcīgiem cilvēku tipiem. Novēlu Jums visiem lepnību un iedomību, jo viņas draudzējas ar vientulību.