Dzīvē grūti iet cilvēkam,
Kurš visu grib panākt ar labu.
Viņam jācieš par savu dabu.
Daudzi neizprot –
kā tā var būt – tikai labu.
Mums taču viss ir jāizplēš
Kaut ar zobiem un nagiem,
Kā briedim vai vērsim ar ragiem.
Tu nevari būt tā kā bez nagiem.
Un tas, kas ir gribējis būt tikai labs,
Ar paliek ļauns,
Jo citādi viņu nesaprot,
viņu apbrīno,
Par dīvaini sauc.
Tā viņa sirdi un galvu jauc.
Un atkal no kāda tīrradņa
Tikai viduvējība aug.
Un pēc tam paši brīnāmies,
Ka pasaulē tik daudz ļauna ir.
