Anita Anitīna
* * *
Pacelt skatienu mazliet augstāk,
Prom no zemes uz debesīm…
Uzdāvini man zvaigzni,
Kas rīt nokritīs!
Es nezinu brīdi, kad notiks,
Un nezinu pat, vai būs,
Bet uzdāvini!
Pacel skatienu augšup
Pret debesīm,
Kur miljoniem jāņtārpiņu
Lukturīšos dedz gaismu, lai…
“Ko gan tur saskatīt?
Zvaigznes taču caur tumsu
Lejup krīt.”
Bet Tu atrodi vienu, vismazāko
Starp visām, starp daudzām,
Starp miljoniem
Un uzdāvini man rīt!
Gudri cilvēki gudri stāsta –
Tās nav zvaigznes,
Bet komētu putekļi.
Gudri cilvēki zina – tie sadeg
Un nepaliek pāri nekas.
Tas, ko redzam,
Ir gaisma tai brīdī,
Kad notiek
Vis-bries-mī-gā-kais –
Kad sadeg, kad nodziest,
Kad pazūd…
Uzdāvini man to –
Gaismu, kas debesīs augstu,
Pirms kāds to spēj izsvītrot!
Jo es ticu, es negudri ticu –
Tie nav putekļi.
Tā ir gaisma! Tārpiņa lukturī
To iededza, lai ir gaišāk,
To iededza, lai ir skaistāk,
To iededza, lai kāds uz zemes
Paceļ acis pret debesīm.
To iededza, lai tā spīd!
Bet ja tārpiņš debesīs aizsnaužas
Vai ir neuzmanīgs mazliet,
Lukturīt’s izslīd un mirdzēdams
Lejup krīt.
Es ticu, es negudri ticu –
To var satvert, pirms izdzisis.
Ja vēlies, sauc to par zvaigzni,
Bet… uzdāvini man rīt!
