Elīna Kubuliņa-Vilne
Grāmata
Tava grāmata,
Raupja kā klints,
Par pasaules
Iekšieni stāsta.
Pāršķirot lapas,
Saturs izbira zemē,
Kā pupas pa vienai
Paukšķēja rinda
Pēc rindas.
Izbridu caur tavu
Mezglaino teikumu vagām,
Piere notrausa sviedrus,
Apmierināts adrenalīns,
Smaidot atlaidās
Kārtējā smailē,
Kas iekarota.
Nav, kas klausās
Neskan tā Raiņa dziesma,
Jaunas priedes kāpās aug,
Nevar tās nolauzt vējš,
Jo apkārt granīta žogs.
Neskan tā Raiņa dziesma,
Kaimiņi teātri spēlē,
Kur galvenās lomas skatītājiem
Un aktieri iesieti vienā mēlē.
Neskan tā Raiņa dziesma,
Atkal slavēti tiek grāfi, firsti,
Tik kalpu vaidi bērzā ieķērušies,
Un rasa vecās muižas zālē raud.
Neskan tā Raiņa dziesma,
Un nav arī, kas to klausās,
Lielākā daļa tautas
Jau gaismu izslēguši.
Arvīds Dinijs Deģis
Izplēsīšu mums debesīs vietu
Kad es pūlējos izstāstīt, cik dikti tevi mīlu,
Tev, Elīza, novīta ausis.
Kad es centos paveikt ko dižu tavā labā,
tam pietrūka cilvēka gadu.
Kad es atradu nezūdošu laimi, dalījos tajā vienīgi ar tevi.
Ja es spētu mums debesīs izdīkt ērtu vietu,
šīs attiecības lapotu un zeltu tik ilgi,
kamēr Sargeņģeļiem nosirmotu gaišās balsta spalvas.
Notici man, rakstniekam – spalvas tecinātājam,
uz brīdi tik stipri, kā eņģeļu pilsētai,
..sieva, es izplēsīšu mums debesīs vietu tīkamu –
bez mākoņiem.
