Elīna Kubuliņa-Vilne
Sirmā akmens stāsts
“Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādams…”
Pelēki sirms akmens
Mani ikdienas skrējienā
Apstādina, vēlas parunāt.
Šai vietā jau gadu simtiem
Viņš stingrs un nekustīgs stāv.
Ir viņa garajā mūžā daudz
Redzēts un pieredzēts.
Kā cilvēce radās, kā mainās,
Ne visu ir saprast spēts.
Cik daudzi pie viņa sāniem
Ir karos krituši,
Cik daudzi ļāvušies skumjām
Un bēdās slīguši.
Gan upurēts uz viņa,
Gan dziedināt ir lūgts,
Par gaišām enerģijām
Ir bijis apjūsmots.
Nevienu brīdi, šeit stāvot,
Viņš sajuties nav lieks,
Tie mirkļi, kad uzzied ievas
Un uzsnieg pirmais sniegs –
Ik reizi tas savādāk notiek,
Ik dienu tā mainās viss –
Zāle bij’ zaļāka vakar,
Rīt – zilākas debesis.
Viņš likteņa stāstus glabā,
Zem sevis paslēpis.
Cik cilvēku, tik stāstu
Aiz viņiem palicis.
Bet lieta, ko vēl tagad
Nav milzis sapratis –
Kad cilvēki viens otru pieņems
Un beidzot apjautīs –
Nāk dvēseles visas no Dieva
Un katrai šeit uzdevums savs,
Bet reiz atkal tiksimies visi,
Bij’ sākums un būs gals.
Šeit ļaunumam nav vietas,
Tas cīņu pazaudēs,
Ir laiks par labo domāt,
Ko sēsim dvēselēs.
