Kad vilcienu riteņi klaudz
Kad tagad dzirdu, kā vilcienu riteņi klaudz,
Tad domāju, tā atbalss no senajām dienām.
Kur dvēselītes, sadzītas melnajos vagonos, brauc,
Pēc brīvības tās un pēc maizes, un ūdens sauc.
Bet bērni pie māmiņām pieglaužas klusi
Un brīnās, kur mīkstā gultiņa palikusi.
Tik drūmi aiz loga pazūd uzraksti svešā mēlē,
Un tomēr sirdī kāds klusi vijoli spēlē.
Skumju, tik ļoti skumju.
Tik neraudiet, mīļie, tik neraudiet,
Jo, galvenais, kopā mēs esam
Un kopīgi grūto likteni nesam.
Plecu pie pleca, tā vieglāk būs
Un liktens salauzt nevarēs mūs.
Tik glabāsim sirdī cerību vienu,
Ka ceļš atpakaļ vedīs kādu dienu.
Tā ierakstīts saulē un Latvijas bērzos,
Jo stingrāk uz ceļiem locīti būsim,
Jo ātrāk mēs savu brīvību gūsim.
Bet dzērvītes dzimtenē skumīgi sauc,
Lai bāliņi drīzāk mājās brauc.
Un pūpolkoks saulītē šķelmīgi smaida,
Ik pavasari tos daudzus atpakaļ gaida.
Tāds spēks tikai mūsu latviešu tautai,
Reizēm par vergiem un kalpiem sauktai.
Un tomēr caur gadsimtiem lepnai un brīvai,
Gan sapņos, gan nomodā dvēselei dzīvai.
Tik neraudiet, mīļie, tik neraudiet
Un ticiet, Dievs sūtīs mums zīmi,
Ka varam būt atkal lepni un brīvi.
Saule pēc gadiem, kad kalnā pakāpsies,
Ceļš mūsu atpakaļ mājup ies.
