Smaida Maskina
Sniegpulkstenīte
Man likās, ka jau cīrulīti dzirdu dziedam
Un vēju šalkās ‒
bērzu pumpuru čukstus.
Man likās,
ka jau sniegpulkstenīte pirmā
ir februārī apmaldījusies,
tāpat kā es…
Es bieži klusumā dzirdu tavus vārdus,
Kas starp mums vēl nesatikti, ‒
Tie, tāpat kā sniegpulkstenīte,
Meklē vietu, lai piesaulītē tiktu.
Saulīte baltam ziediņam mīļo vaigus,
Tie kautri atver baltos zvaniņus,
Pretī pasaulei, mirdzošam sniegam,
Pretī dienai,
kur mirdz sniegpulkstenītes sirds.
Lūkojos mazos, baltajos ziediņos:
Brīnos ‒ kāds spīts ir tajos liets.
Nebaidās tās sala, ne aukstā vēja,
Mirdzošus rītus iezvana baltie zvaniņi.
Ja, kaut maza daļiņa no viņas,
Cilvēkā būtu baltā ziediņa spīts,
Kas prastu otru pacelt augstāk par sevi,
Lai mīlestībā ziedētu tā sirds.
Logā raugos, redzu tevi nākam
Pa baltu
mirdzošām pērlītēm zaigojošu taku.
Rokās tev maziņš balts sniegpulkstenīšu ziediņš,
Ko tu kautri slēpi no manis.
Tikai es uzspēju tev pavaicāt klusi,
Vai tava sirds, tāpat ka mana,
ir apmaldījusies?
Un es sadzirdēju tavus vārdus,
Kas starp mums vēl nesatikti:
Tie tavā kaislā skūpstā bija ierakstīti
Un rokās, kas mani apņēma maigi…
