Līga
Mana Latvija
Kalnu virsotnes kā vētru lieciniecesSavā ceļasomā liku, vedu dāvināt,Lai tās manas zemes mulsumā un grūtā brīdīKā stipri ceļa stabi vējos stalti stāv.
Kalni tā kā seni sudrabgrozi pītiTev mazus gabaliņus spēka maizes dod.Tajos tāla laika mūžība un daile,lai kā rudzu graudi artā zemē krīt.
Pieskaries tu sīka klinšu koka saknēm,Tās vienmēr cerībā tik jaunus asnus dzen.Šo sakņu sīkstumu ņem savu lauku ārēs,Lai visām mājām jauni jumti tālu spīd.
No dzidrām ūdenslāsēm akmens skavāsTev tālāk vēlu krāsainākas dienas aust.Tās ņem un pasniedz tuviem, tāliem ļaudīm,Kad to izsalkušās dzīvēs pazudis būs spēks.
Ņem klinšu ūdenskritumus kā baltas naktsvijoles,Lai ziedu iznīkušās pļavās atplaukst cerīgs skats.Ja kādreiz atnāks bargi melnas stundas,Lai kalnu virsotnes kā gaiši lukturīši deg.
Lai it svētīgs viss, ko savos ceļos iztin,Ka tik tavu bērnu acīs dzīvas uguntiņas mirdz,No tām tu citu ilgu zaļus tērpus šūsiUn virsotnēs kā mīlestības glāstos sildīsies.
