Anita Anitīna
* * *
Zvaigznes nekrīt. Tās ciemoties Viena pie otras iet. Ceļš tāls… Ceļš garš… Apkārt tumsa… Ceļu grūti rast. Neatrast. Kāds brīnums, Ja kāja nošļūk no takas? Kāds brīnums, Ja paklupt nākas?
Zvaigznes nekrīt. Patiesi, Mums tikai tā šķiet. Rudens naktīs, Kad salti, Kad ļaudis guļ, Kad gribas būt mājās, Citur nekur, Zvaigznes sadomā Ciemos pie citām iet. Vien dažas ceļā Kļūdās mazliet.
* * *
Bet man gribas ticēt, Ka kāda zvaigzne Ciemos pie manis nāk. Gaidu… Nekā. Tikai nakts un tumsa Mīņājas pagalmā. Varbūt citunakt? Gaidu… Atkal nekā. Bet cerība neizzūd. Es zinu ‒ kādu nakti pie loga Klusi pieklauvēs zvaigzne. Varbūt…
Bet ko es darīšu? Laidīšu iekšā Vai teikšu, lai projām iet? Jo kā gan pie manis – Parastu ļaužu – Zvaigzne nāks ciemoties? Aiz izbrīna, Ka ir piepildījies Tas, ko ilgoja sirds, Vai spēšu saņemt? Vai ļaušu, lai manu Zvaigzni paņem kāds cits?
