Līga Kādai sievietei
No viņas dusmām Arī dzeja rodas, Un es tik pasmaidu, Jo viss ir dzīve.
Mīlestība saulē Kā karsts ūdens. Dusmu āķis Viņas vājumam.
Dusmās dziļās Viņa putekļos šķīst. Dusmas naidīgās Viņas dvēseli ēd.
Patiesumā atlaiž Citur starot. Tad pat putekļi sīki Kā zvaigznes mirdz.
Smaidā stiprāka Rītdienai kļuvu. Nē, atbildes bumbām Trauslās dvēselēs.
Divās dvēselēs Izpratnes plaisa, Meklēšu Dievā Atbildes citas.
Tev Tu daudz meloji, Tevī klausījos. Tu daudz izlikies, Tev ticēju.
Aizmetu klausīšanos Kā lielu bumbu. Atdevu ticību Strazdam kokos.
Nevarēju ilgāk Mūsu pelnos Sameklēt tevi Un dzirksti no guns.
Sargājot pelnus, Bērniem slāpa. Ne visās krūzēs Viņiem ūdens.
Palaidu tevi Pa visiem vējiem. Atkal klausīsies, Tev ticēs.
Ieguvu zirgus Un jaunas kurpes. Uguns dzirkstīs Vārdi zied.
