Līga
Mirkļu dziesma
Tavu roku pirkstu galos Vēja zirgi auļoja. Pieskārās tie gūžām manām, Pakaviņu dzirkstis kaisot.
Ienāci tu manī dziļi Neprātīgos līkločos. Liesmojumi manās lūpās Magoņziedus raisīja.
Satini tu manas krūtis Meža rozes ziedumā, Mostas rīts ar strazda dziesmu, Tavu roku kaismīgo.
Saviji tu manas kājas Smalkos zīda stariņos. Atdevu tos tīmeklītim, Trauslam rasas stiebriņam.
Sagaismoji manas acis Savu zvaigžņu nojumā. Ieraudzīju uguntiņu Tavas dvēsles vidiņā.
Pakaviņu teiksmu mirkļi Sudrabotus metus vilka. Neredzamus tērpus auda Mūsu dzīves atzveltnēs.
Baiba Jaunzema
Pašapmierināts cilvēks
No rīta ieskatās spogulī:– Nu ir jau daži sīkumi,Ak, tie tik tādi untumi,Bet vispār – man patīk!
Aiziet uz darbu, pārnāk mājās.Vakarā atkal spogulī ieskatās:– Nu ir jau daži sīkumi,Ak, tie tik tādi untumi,Bet vispār – man patīk!
Un nevajag nevienu citu,Kurš man to pašu sacīs.Es pats to apzinos un zinu,Jo redzu ar savām acīm.
Vien mazumiņš pašapziņas,Un ar to visai dienai pietiek.Ne miņas no sliktas pašsajūtas,Ja pats sev smaidīt liek.
Vienlīdzīgam karam “Man nemaz nav tik maza zobena,lai cīnītos pret viņu snuķi,–Teici, – kaut nedzenos jau pēc nobela,Bet nav te iespējams karot.”Paņēmi zirga vietā suķi Un brīvprātīgi aizgāji odus barot,kā pa smieklam, kā kādā jokā,lai kā vīrs jāšus dotos karā.– Ja reiz ir jākaro,lai seja priekā staro!
To pirmo
To pirmo vārdu teikt Tu bīsties,jo liekas, ka nespēsi rimtiesun sāksies īsti vārdu plūdi,un ir taču tādas vietas,kur upe no redzesloka zūd –tas tad nu ir ūdenskritums,kurš mēdz būt tik stāvs,ka, zem tā nokļūstot, samaņa zūd.Tev bail, ka es varu tur nokļūt,aizrīties, nosmakt varbūt… Bet atdalīt Tevi no vārdiemun iztikt pavisam bez tiem,tas būtu kā pliks striptīzsun man tas nav vajadzīgs. Tu domā, ka neesmu gatavaTaviem vārdu plūdiemun tādēļ pirmo teikt bīsties,jo zini, ka nespēsi rimties.Nespēsi pateikt tikai galveno,Tu gribēsi visu sīki paskaidrot.