Līga
Rokās
Ja man tikai rokās darba smagums bija,Vientuļas un skumjas tās,Izkaltušas, izslāpušas,Gaidot ūdensveldzi dzidru.
Ja man tikai rokās baltas lapas vieglums bija,Gaisīgas un trauslas tās,Satiekot ar vēja elpu vēsu,Maigā zīdtauriņa šallē satinās.
Ja man tikai rokās kaisles uguns bija,Trakulīgas, draiskas tās.Varavīksnēs spožas dzirkstis metaMīlas brīžos zvaigžņotos.
No darba smaguma ir izauguši bērni,Un lapas vieglumā smej ābols sārts,No kaisles uguns neredzami stari vijas,Kas uz visām pusēm ziedēt steidz.Kad kā akmeņi no kalna veļas,Nešpetnības ļaužu valodās.Tad lai visi manas dzīves ziedi cieti,Tā kā Gaujas klintis stipri stāv.
Divi : Deviņi
* * *
Uz maizes sviestu Piecās kārtās Es klāju
Pavisam nejauši Tēju pārsaldināju
Tad kā ierasts Uz ielas Pārnakšņot gāju
Auto riepas Pie auss Mani iemidzināja
Pēkšņi mostos No klusuma Uzplūdiem spējiem
Pērkondārdu Pavadīts lietus Mazgā man seju
Ir tik tumšs, ka Es redzu ziemas Sikspārņu deju
Greizie rati no Debesīm lēni Ripo uz leju
