LīgaAveņziedosKad mūža otrā pusē dzīve vijās,Es ļāvu sevi citām rokām skaut,Tajās bija zemes darba smagums,Saules iedegums un rievojums.
Es nezināja, ka tā izslāpt varu,Kā ozols liela ceļa putekļos,Kad iebira man acīs ziedu vižņi,Kad ielija man klēpī zaļa guns.
Neprātīgi lēcām aveņziedos,Kas mūsu senču koptā zemē aug,Baudījām mēs aveņvīnu sārto,Spēlējām ar vēju paslēpes.
Tu man biji tā kā rasas piliens,Rīta agrumā kas pamodies,Tagad zinu, kā nāk dziesmai vārdi,Debess noslēpums un mirdzums spožs.
Šie satikšanās gadi manī paliksKā lietus valgme dzīves dzīves saknītēm.Nu aveņlaukos spilgtu gaismu redzu,Skan lapu mūzika un atstāts glāsts.
Tagad stāstu citus savus sapņus,Kad pa saules staru staigā tu,Uzleju tiem tava glāsta veldziUn tinos ziedu vižņu putekļos.
Ausma Kurpniece
Valkas novada literārā apvienībaMēs savu vagu tajā laukā dzenam, kas arts un kopts jau izsenis pirms mums. Mēs savus domu graudus tajā laukā sējam, mums savas vārpas audzēt uzdevums.
Mums kopā jāizdzen ir vaga tāda,kur katrai vārpai auglīgs smagums dots, lai padarītais nākotnē reiz rāda – šis lielais darbs mums katram bija gods.
