MAZLIET PAR SEVI
Manas domas ieslēdz sevī Gan kalnus, gan lejas, Gan dzimtenes druvas un pļavas, Kur no ziedu kausiem medus lejas – Uz manas dzīves stiprajām saknēm. Manām domām cīrulis iedeva Vistīrākās dziesmu ieskaņas. Ar tām droši dzīvē eju. Man dvēsele kā kokle skan un rada vēl neapjaustas skaņas, Lai tās dzidrākas par avota Ūdeņiem reiz kļūtu. Manām domām pieslēdzas viss: Gan saule, mēness, zvaigznes, Gan pērkoņtēva balss, gan zibensmātes Ugunsšķēps, gan ūdeņu vara – spēks, Viss manī krustojas un ris.
Debesputni, manas domas aiznes – Visaugstākajam, kas man ir – DIEVAM! No viņa izlūdzos svētību, lai dzīvē nekā nepietrūktu. DIEVS – dod man spēkus pārvarēt Visgrūtākos brīžus, arī tos, Ko Liktenis vēl manā dzīves ceļā liks… Es neslēpjos, ne aiz DIEVA, Ne zemes valdnieku mugurām. Es dzīvoju, strādāju un mīlu Un savu prieku izdāļāju draugiem. Ja man jācieš, cietīšu, Kaut tas būtu sāpīgi. Savas sāpes nenovēlēšu citiem. Skumjas iemācos pārvērst ziedos. Lai būtu laimīgs, ieslēdzos dzīves ritmā, Ļaujos radošai pieejai jebkam un visam. Piedzimstot jaunām idejām,
Simts reižu tās izdancinu caur jūtām: Ja dvēselē ieskanas kaut sīks zvans – tās der. Tālāk idejas iesviežu sirds avotā, Lai pieņemas gudrībā, lai zibens tās nenosper… Dzīvē daudz kas manī piedzimst caur grūtībām. Esmu cilvēks, kas pieder savai pasaulei. Riņķoju ap zemi ar savām cerībām un sapņiem. Spītīgi turos pretī – negaisiem, vētrām Un dzīves negācijām un gaidu, Kad Liktenis pateiks: pietiek! Tagad ļaujiet man iet caur ziedoņiem Un brīvības sajūtām pretī Vēl tūkstoš nezināmiem jauniem rītiem.
