PADOMĀ
Tagad viss ir tavs. Vari nenoskausts Apskaut to, kas mans – Jūtas sen to ļauj. Visam pāri klāj Mirkli Dievišķo! Man tu neatstāj Vairs neko…
Tagad viss ir tavs. Skaudības mākoņi, Tev par kalpiem kļūs, Lai naids un dusmas sūrst… Tas ir mans.
Vai tiešām tas tā var būt?
Dzīvoju zvaigžņu un ziedu starā, Zemes avotos. Vai tava sirds to jūt? Kāpēc taviem vārdiem trūkst spara?…
Tagad viss ir tavs – Pilis, ugunsspēks, pērkoņbalss – Arī debesis, Ar cīruļiem ziedu pļavās… Liktens tavu dzīvi kals. Arvien tavās jūtās skanēs mana balss… Tā kādreiz izdzisīs pusnakts lūpās…
Tu vēlies sauli? Saule nebūs ieguvums tavs… Pateicoties saulei, Tu ieiesi Kristus dārzā – Kur iespējams, viss Varētu būt tavs… Bet tu nevari Tā Kunga vārdā Teikt, tas pieder man… Tas būtu noziegums. Lieluma mānija tevi samals putekļos Un tu paliksi “nekas” cilvēku prātos, Tevi apsegs aizmirstības tuksnesis. Tagad viss ir tavs… Kad no klints lēksi bezdibenī Padomā, kas paliks man…
