Sniegpārsliņas ceļojums
Kad vakars pār pagalmu nolaižas klusiUn zeme kā miegā šķiet aizmigusi,Kā sapnī es maldos starp sniegpārslām viegliUn sniegpārslas apkārt virmo tik liegi.Bet varbūt tiešām es sniegpārsla esmuUn vēlos, lai vējš mani augšup nestu.Ar zvaigznītēm rokās es sadotosUn vēja šūpolēs šūpotos.Pa baltajiem dvēseļu ceļiem maldītos,Un tomēr pēc zemes un ļaudīm ilgotos.Un liktos, tik tālu no pasaules esmuUn vēlos, lai vējš mani atpakaļ nestu.Tad zemei atkal es piekļautosUn saules siltajos staros sildītos.Un, pavasarim atnākot,Par ūdens lāsi tad pārvērstos,Kas zemei veldzi atdot protUn katram stādiņam dzīvību dod.Bet laikam jau dvēseļu pārsliņas esamGan skumjas, gan prieku uz pasaules nesam.Atis Silaroze
MANS OZOLS
Ozola zaros gadus sienu, Ozola sirdī dziesmas skan. Ozolam pāri mūžu slienu Bites čaklums ļauj dzīvot man. Gaisma iedegas tumšos silos, Noglāstu ozolam vaigus. Ozols pret vējiem turēsies ilgāk, Pārdzīvos vētrainus laikus. Ozols rudeņos kaisa zīles Zeltainām spurām ik brīdi, Dzīvībai sulas smeļ zemes dzīlēs, Sazaro kupls bez strīdiem. Ozola saknēs avoti šalko. Ozola sirdī pērles zied. Noplūkt ozola sapni smalko Līdz pat šodienai nevar neviens. Lūk, tāpēc ozols visiem mums svēts, Lūk, tāpēc ozols mums Baltais tēvs! Lai kāda vara, kokam ir spēks – Savu vaiņagu pacelt vēl augstāk. Ozola zaros ieaug mans mūžs, Ozola zīlēs simtgades šalks. Ja pienāks brīdis, jāaiziet būs, Nemierā dvēsle pēc ozola alks…
