Tālais bauciens
Kur Vijas Upe uz Gauju trauca,Bet debesīs mākoņu pajūgi brauca,Tur lielajos kokos paslēpusies,Ar ziediem un smaržām rotājusiesDzīve kā vienmēr ritēja jauka,Kaut reizēm ārā bij īsta auka.Bet tad liktens pret klintīm mūs trieca,Muguru, plecus un ceļgalus lieca.Briesmīgi vilcienu svilpes kauca,Bet liktens tik tālāk uz austrumiem brauca.Vagons kļuva par mājvietu vienu,Bet vilciens brauca nakti un dienu.Kaut apkārt mums svilpa un bremzes kauca,No dzimtenes gariņi līdzi mums brauca.Un ticiet vai nē, bet vienmēr tā bija,Kad negaiss vai lietus apkārt lija,Tie sargāja mūs no nedienām daudzāmUn blakus bija, kad palīgā saucām.Un tad kādā dienā bargā un aukstāSaules zaķēns iekrita plaukstāUn teica, lai atkal aujam kājasUn atpakaļ braucam, kur dzimtās mājas.Tas sapnis vai dzērves kliedziens bija,Bet atkal mūs gaidīja upe Vija.
