Vijciema skolai
Kad saulīte klauvē pie loga un saka:Skoliņa, mosties!Jau pirmais septembris klātUn bērni steidz tevi modināt.Viņi kā skudriņas šurpu skrien,Lai mācītos gudrības kā arvien.Un pagalmā bērni jau čalot sāk,Kad priecīgi viņi uz skolu nāk.Bet skola kā māmuļa mīļa arvien,Kad bērni šurpu vai atpakaļ skrien,Jo prieku un laimi tie izstarot māk,Tie bērni, kas vienmēr uz skolu nāk.Bet skolotājiem tā vien liekas,Bērni tie paši, bet actiņas mirdz.Un arī skolotājiem straujāk puksts sirds.Gribas tos apņemt un samīļot,Dzīves gudrības riekšavām dot.Priecājies, skoliņa! Brīdis ir klāt,Kad vari ar bērniem parunāt.
Ziedošā pļava
Kad rasotā rītāTu pārnāksi mājās no pļavas,Tad zini, tavā dvēselē atplauksVisas vasaras jaukākās smaržas.Un, vakaros aizverot acis,Tu dzirdēsi putnu un sienāžu balsis,Kas aicinās tevi atpakaļ ziedošā pļavā.Un migla tad apņemsAr baltu un pūkainu segu tik cieši,Ka rokām un kājām,Un pleciem būs silti.Bet vakara vējšTavas domas cels spārnosKā putnus tik viegli.Un aiznesīs projām tai vietā,Kur sirdij un dvēselei silti.Bet apkārt tev smaržosVasaras ziedošā pļava.
