Elīna Kubuliņa-Vilne
Uz pareizā peronaSkalpeli vari nolikt plauktā,Pietiek mani preparēt.Trīssimt gadus ar kņudoņuVēderā varēji savasDotības demonstrēt.Divas atkarības – Kura pārāka, kura spēcīgāka?Laiks visu pierasto upurēt.Nāc kopīgā Bermudu trijstūrīPie pārdomu galda pasēdēt.“Cietie” sabrūk un “mīkstie” sacietē,Lūgsim par katru, Kas vēlas, lai izārstē.Beigas bez beigāmLai paliek pagātnei –Vai kāds ir tik svēts,Ka var atzīt to pasaulei?(Esmu nostājusies uz pareizā perona…)
Atis Silaroze
KAUT VAIRĀK PADARĪT ES SPĒTU
Klāt pavasars! Skrej putnu dienas saules zirgos, Ved cauri lāstekām mūs brīdis sengaidīts. Ceļ zarus līgojot man pretī vītols sirmais Un noglauž baltos matus plaukstām smaržīgām.
Nes vēji spārnos brīvās tēvu zemes elpu No ziedu gravām, siliem skanošiem. Pār plecu sētuvi es ceļu, pilnu zelta – Ar graudiem saulainiem, kas zemes dzīlēs ies.
Kad manu sirdi pilda sveķu saldais rūgtums Un doma tā, cik maz vēl mūžā paveikts ir, Vēl ciešāk pieglaužos pie pavasara krūtīm Un, sveicot tēvu zemi, ceļā dodos spirgts.
