Kalni
Ak, kalni, jūsu Stiprās virsotnesKā ēnas augNo senas pagātnes,Un saules apspīdētāsSmailes ikvienamRedzamas no Pašas tālienes.
Uz jūsu pleciemAtpūšas sniegsMūžīgais,Pār jūsu aizāmŪdens straumēm Plūst visdzīvākais.Es, cilvēks, esmuBezspēcīgs pretJūsu augstām klintīmUn varu tikai apbrīnot
Varenumu šo.Pie jums man vienmērVieta būs, kurAtgriezties,No jauna enerģijuKausā pasmelties.Ak, kalni, jūsuDiženumu, spēkuEs savā sirdīMūžam paturētu.
