Gunta Lukstraupe (Simsone)
Pēdējie sveicieni Ārijai Tīmanei
Kad saule pār pakalniem dzīparus raisa Un rasa vēl zālē pērlītes kaisa, Kāds eņģelīts nolaižas lēni uz lauka, Tur vieta vairs nešķiet kā agrāk tik jauka. Jo agrāk, kad varēja staigāt tur kājām, Tad sauca šo vietu par “Vēžnieku” mājām. Tur koki bij lieli un ceriņi ziedos, Un zinājām, katram reiz spēku tie iedos. Bet atmiņas paliek un paceļ mūs spārnos, Kur Gauja pie Strenčiem veļ ūdeņus rāmos. Tur Ārijas māju ir atpazīt viegli, Jo pagalma stūrī aug milzīga egle. Un eņģelīts nolaižas lielajā eglē, Kur dvēsele mieru un siltumu meklē. Un rakstīt tad sāk tas uz ceriņu lapām, Lai domās un atmiņās būtu tās blakām Tiem mīļiem un tuviem, kas domā par viņu Un izlasīt pratīs jebkuru ziņu. Bet lapas nokrīt pār pagalmu klusi, Dusi, eņģelīt, dusi.
Atis Silaroze
Jaunības sapņi
Tad, kad pavasars nāk pāri kalniem, Upes krastos jau ievas zied, Rūgtā smarža līst krūtīs un maldās, Klusi sirdī kamene dzied. Mana Daugava – jaunības sapņi, Jūras plašumam pretī skrien, Savā skaistumā visus mūs apņem Un ar cerībām ziedoni sien. Rīta agrumā līdzi putniem Dziedu pumpuriem, plaukstot kas san. Ļaujos Daugavai nest mani projām Saulesdārzos, kas līgo un tvan. Mierīgs vakars kad iegrimst jūrā, Sirds steidz līdzi skaistumā plaukt. Ievas skurbums vēl mani tur gūstā, Pieneņpūkām piebērts kad lauks. Aiziet pavasars pāri kalniem, Upes krastos vēl ievas zied, Rūgtām smaržām tās sirdī maldās, Mīļi uzlūko, neļauj prom iet.
