Elīna Kubuliņa-Vilne
Debesis pēc tevis raud
Ak, kamdēļ tavai mājai Riņķī drāšu žogs,Ja krāšņākajām rozēmIeskauts ir tavs logs?Ļauj kaut uz brīdi paciemoties,Kaut zinu – tad būsGrūti projām doties.Tev laba, gaiša sirds,Bet apkārt tēraudā Tai vairogs cirsts.Nav spēka stāties Pretī tam un redzēt Senas brūces atraujam.Tu sniedz man roku,Auksts rokasspiediens tavs,Tad tālu ziemeļos vēlSilta saule aust.Kam sasaldēji dvēseli,Ak, cilvēk, vai tu dzirdi –Debesis pēc tevis raud.Mēs visi Dieva bērni
Šajā pasaulē, mums visiemKopīgs ceļš ir jāmeklē.
Skaists mirklis
Tas bija tik brīdis bezgalīgāLaika plūdumā, Viens neliels ieskatsBrīnišķīgā pasakā.Kad melodija skan no sirdsUn prātam varas nav,Kad visi vārdi izdzisuši jau.Tā ir kā ugunsputna Jauna piedzimšana,Tik iespaidīgi daudzkrāsainuEmociju atklāšana.Un uguns mēles manasIlgas projām nes,Mēs visi esam vientuļiUz sasodīti nepareizās pasaules.Tas bija mirklis tikai viens,Kam atkārtojuma vairs nav,Pēc tā vēl ilgi tukšsBūs vēlmju trauks.
Anita Anitīna
* * *
Sapņu zirgam samirkušas krēpes – Lietus nepārstāj Un aukstums nepāriet… Labi, ka zem sava platā spārna Svētelis ļauj domām patverties. Mīlestība, nobridusies slapja, Stāv zem ievas, Kura lēni birst. Debess pelēka, Un diena tāda pati – Vai var būt, Ka pavasaris mirst?
Nē, tas tikai Šķitums tāds uz brīdi. Debess pelēkā Par zilu tāli kļūs, Saule, spožu tērpu uzvilkusi, Nāks pa to, Lai sasildītu mūs.
