* * *
Bieži mēs nepasakām To, ko sirds īsti jūt – Lai cik pašiem būtu gadu, Labi ar Tevi būt. Kaut pašiem jau bērni, pat mazbērni, Arvien Tevi vajag mums. Bieži to nepasakām, Bet sirds Tava taču… jūt!?
* * *
Tik viegli kā tauriņa spārni Manas domas pār Tevi slīd, Kaut nīgri un neiecietīgi Tev pateicu šorīt: “Labrīt.”
Kaut vakar nebija laika Ne atnākt, ne piezvanīt, Manas domas kā balti ziedi Maigā vējā pār Tevi slīd.
Un tad, kad Tev sirds visvairāk Tieši par mani sāp, Es nespēju atrast vārdus, Ko sacīt, kā mierināt.
Bet Tu jau pati to zini, Ka esi vislabākā, Ka esi man viena pati, Citas nav un nebūs nekad.
Tāpēc zini – kaut nepasaku, Manas domas pār Tevi slīd Kā viegli tauriņa spārni, Kā ziedi, kas maigi krīt. * * *
Es biju tas, kurš izvēlējās – Tevi! Un citu nevienu. Es zināju – Tu mani mīlēsi Un būsi ar mani ik dienu.
Es zinu, ka Tu mani gaidīji Tā, kā citu nevienu. Gan sapņos, gan nomodā smaidīji Ik mirkli, ik brīdi, arvienu…
Es zinu, ka Tu mani mīlēji, Mīli un mīlēsi mūžam, Un es Tevi. Lai kā dzīve pagrieztos, Mēs abi viens otram būsim
Vistuvākie, mīļākie, labākie Starp citiem cilvēkiem mīļiem. Bērni ir tie, kas izvēlas, Mātes gaida un… piedod viņiem.
