* * *
Uz pasaules jumta. Vienatnē. Pret visu, kas ir tur – lejā. Negriežot vējam muguru, Bet ļaut, lai pūš tieši sejā. Viens pret visiem. Un nav neviena, kas “par” – Kas palīdzēt, atbalstīt spētu. Vien noturēties! Vien nenokrist Un neievilkt liktenī rētu!
Kaut tas tikai Tornis virs pilsētas, Šobrīd – visas pasaules jumts, Un kāds, kas tur augšā nokļuvis, Sirds dziļumos varbūt skumst? Vējš rausta, vējš plosa, Vējš lejā rauj, Bet tas, kurš atrodas augšā, Tas nepadodas, Bet spītīgi tur Savu likteni cieši plaukstā. – – – – – – – Uz pasaules jumta, Tur – augstumos, Torņa galā virs pilsētas klusas, Vēja raustīts un plosīts, Un purināts Vientuļš stāvs. Vientuļš stāvs… Vientuļš stāvs…
Arī man ir sirds
“Es neesmu tikai Pagale runājoša,Arī man ir sirds” –Teica koka vīriņš Buratīno.Un tad sākās stāsts…Stāsts par to, cik grūtiOtram kaut ko pierādīt,Ja neviens netic tevUn ticēt nemaz nevēlas,Cik viegli tādu labestīgiNaivu sirdi apmānīt,Ja naudas koka patīkamāSmarža apkārt lidinās.Cik reizēm smaga šķietPieklājība lieka, tā apturVisas labās cerības.Un pāri visam –Skumja neizpratne –Par to, ka esi citādāks.Vai citādam būt ir grēksJeb tomēr tas ir mūsuPatiesais spēks?Kā koka pagale ar savuVienkāršību spēj tomērPaveikt darbu nozīmīgu –To atceries, kad atkal teviKājām spārda kāds, Kam ļaunu emociju Pārsātināts prāts.
* * *
stāvutā arī nekadneuzceltas pils drupāszīmētās debesīspietrūcis krāsas sauleitoties milzonīgs mēnessar ragiem uz lejutuvējā dīķīdūņas arpavisam drīzes deklarēšosrīta miglā
ĢĒRBJOS.BRUŅU KREKLS, BRUŅU BIKSES…JO MAN AR DZĪVI SARUNĀTS IR TIKTIES…
