Ārija Drone
•••
Jau pavasara elpu jūt,Saule augstāk kāpj debesu lokā,Bērzu pumpuri briest brūngani zaļi,Koku zaros ievilpjas pirmie strazdi.Daba mostas jauniem darbiem,Tāpat kā tālajā četrdesmitdevītā gadā,Tuvojas divdesmitpiektais marts,Sirdij kļūst tik skumji.
Atmiņā paveras tēva mājas, pļavas, lauki,Upīte modusies, jautri čaloja,Tālāk ceļš uz briesmīgo Sibīrijas zemi,Kur arī zaļoja pļavas un balti bērzi,Ziedēja puķes, dziedāja putni.To visu latvietis nebija spējīgs izjust,Tie mocījās badā un vergu jūgā,Krita kā zāleZem izkapts asas!
Velga Krile
•••
Vairs nav tāpat, kālab nav tāpat?Tā pati lūgšana, tie paši vārdi, bet vairs nav tāpat.Saki, kļava, – vai tu nevari vēl mazliet zaļāk?Ne tajā ceļa malā nosēžas aklais –Ne tie soļi, ne tie zirgi, ne tie rati garām,Ne tie putekļi, tikai nolemtā gaidīšana –Ne tajā vietā, kurā norunāta satikšanās,Aklais nezina, ka ne tajā, un soļu skaņaLiekas vienīgā, gaidītā, neatnākamā,Vairs nav tāpat, kālab nav tāpat?Tie paši vārdi un tā pati lūgšana,Veltīgi atnākšana stāv vietā norunātā,Un viņu sagrābj nesatikšanās izmisums,Saki, kļava, – vai tu nevari vēl mazliet zaļāk –Aklam vēl mazlie zaļāku, vēl mazliet zaļāku tumsu,Kad ne tie soļi, ne tie zirgi, ne tie rati garāmUn kad manai atnākšanai nesatikšanās izmisums…
