Anita Anitīna* * * Ar vienu ziedu Iepriecē dvēseli, Ar pušķīti – Sirdi un prātu. Ar klēpi? Nu… Klēpi dāvini tad, Ja vēlies, Lai istabu izrotātu. Bet saules zaķīti? Arī vienu? Nē, tie lai bariem lecPa koku zariem un pazarēm, Pa logiem iekšā, Pa durvīm iekšā, Acīs un sirdī iekšā.Lai lec! Un prieka liesmiņas Visur dedz.Elīna Kubuliņa-Vilne
Neīstā dzīveCilvēks kāds pa šoPasauli klīst,Nekur tam nav miera,Nedz apstāšanās.Nekur tas nejūtas kāMājās savās.Visapkārt neīsti dimanti mirdz: Uzdzīve lepna, vara un slava –Tur saskata jēguViņa nomāktā sirds.Dienu un nakti viņšSteidzas paspēt nodzīvot to,Ko par dzīvi mānīgi sauc.Bet, aizverot acis Un uzliekot brilles,Aizbēgt no sevisNevienam nav ļauts.Reibinošais pavasaris
Ar klusām tauriņspārnu vēdāmPavasaris atkal pienācis.Viņš spožos saules staruRatos atbraucis,Sev līdzi putnu dziesminiekus atvedisUn visus sniega paladziņusZemei noņēmis.Kārklam zaros pūpolīšu Krelles sabēris,Sniegpulksteņiem baltasCepurītes uzsējis,No upes acīm ledusVākus atvēris,Un visu dabu zemesSmaržas reibinošāsSkavās satvēris.
