* * *
Kā apaļu liesmainu karogu, Kā priecīgi saulainu lāpu Mazajā rokā satvēris Visskaistāko saulespuķi Un kabatā paslēpis ābolu, Ko māte devusi ceļam, Un skolu iet puisēns Ar bažīgu, Tomēr drosmīgu smaidu sejā.
Vai puķe to sargā, Vai puķi viņš? Liekas – divi vien pasaulē plašā. Tos pavadot, Līdzi nāk Septembris Ar dzestrumu rīta dvašā.
Virs galvas zied puķe Kā uguns, kā zelts, Zem kājām Visstiprākā zeme, Kabatā cienasts – ābols liels. Visam pāri – viszilākā debess.
Blakus asteres raibos bruncīšos, Dālijas – krinolīnos, Gladiolas kā zobeni Šķeļ gaisu saules zaķīšos sīkos. Un rokas, kas tur šo skaistumu, Ir dažādas – mazas un lielas. Visīstākā bagātība ir tā, Ar ko pilni pagalmi, ielas.
Tā, kas šodien uz skolu iet. Tā, kas rīt darbus darīs. Nāk vienkop puķes Pa vienai vien, Nāk darbus un nedarbus darīt.
