* * * Viņa stāv. Kokā ieburtā sieviete stāv Ceļa malā Un gaida. Gadu no gada. Lietū un vējā. Tveicē un salā. Viņa gaida Kādu, Kurš beidzot nāks atbrīvot, Saudzīgām rokām apskaut Un samīļot…Sieviete gaida. Kokā ieburtā sieviete gaida. Tevi? Mani? Viņa klusē. Atbildes nav. * * * Punkts. Un tomēr – Daudzpunkti, daudzpunkti, Daudzpunkti… Beigu nav, Jo tās nevar būt. Kamēr vēl krūtis elpo, Cerība nepazūd. Kaut arī sīka un trausla Kā salmiņš, Kam ķerties klāt, Cerība allaž paliek Un beigām neatļauj nākt.
* * * Zilbārža pilī ir istaba, Kurai durvis nav atļauts vērt, Bet gribas kaut pa atslēgas caurumu Ar vienu aci tur ielūrēt.
Kas tajā mīt? Kas tur notiek? Kaut kas brīnumains, labs un skaists?!… Ja tā, kāpēc nedrīkst to visu No istabas ārā laist?
Bet ja ļaunums kāds neaptverams, Kāpēc sargāt to? Glabāt? Slēpt? Ļaunumu vajag ar saknēm Kā nezāli izravēt! – – – – – – – Arī dzīvē mēdz būt tādas istabas, Kurām drīkst tikai garām iet – Uz to, kas tur slēpts vai noglabāts, Durvis un logi ir ciet.
Aizskrēja vasara ziedošām kurpēm,Skanēja debess un zaļzaļa zāle.Traucām mēs šurpu un traucām mēs turpu,Bijām tik tuvu un esam tik tālu.
