* * * Siltā plīvurā Zemei pāri nolaižas nakts, Aizdedzot sveces lukturos Zvaigznēm un jāņtārpiņiem. Viegliem soļiem Zemi klusi pārstaigā kāds, Nemanot rādot ceļu Viskrāsainākajiem sapņiem…
Līdzko tālu pie apvāršņa Spirgtu rītausmas elpu jūt, Nakts dodas projām pār kalnu,Siltais plīvurs un tumsa zūd. Zvaigznes un jāņtārpiņi Savos lukturos sveces dzēš. Dūmi no tām kā migla klāj zemi. Tajā tinas pļavas un mežs.
* * * Es šodien domāju Par… sniegavīriem – Liels, mazāks, Viens pavisam mazs. Kad saule visu Krāso brūnā krāsā, Šurp sniegavīri nāk. No pasakas?
Tiem pieskaros. Nudien, pavisam īsti! Gurkst sniega vēderi, Kad viņi soļus sper, Un dienā tveicīgā, Kad daudzi nolaiž snīpi, Liek sniegavīri Smaidīt pasaulei.
Pat vēsi kļūst, Kaut saule dikti karsē. Dažs meklē šalli, Cepuri tai klāt. Bet sniegavīri smej, Kā kutināti – Tiem saule nespēj Omu samaitāt.
