* * *Koks ar aizraudātu seju.Zemi un ātri mākoņi, ātri un zemi mākoņi.Es steidzos un tālāk eju,Un paliek aiz manis viss.Vai tālāk es atradīšu kaut daļuNo tā, ko esmu atstājusi?Bet nesauciet mani atpakaļ,Jo tagad ir silti un klusi.Cikādes piedziedājušas galvuAr to, kas man bija apsolīts,No lūpām vējš norāva paldies,Pat draugs mani nepazītu,Jo acīs tāds vilinājums,Kas atver krātiņa durvis,Un lauvas, zvaigznes un rāpuļiAtgriežas brīvības skurbumā.* * *Kādreiz bija man pils un ēnains dārzs,Pilna ar noslēpumiem, kāpņu priekšā,Tagad nav nekā vairs, guļu atmiņās,Sapņodama atmiņas, ak, vienīgi.
Un pa miegam, dzirdu, atšalc vējš,Man uz roku galiem sēstas putns,Kuru kādreiz tur, kur vītols sērs,Dīķa malā ēnā baroju.
Un es aizmigt gribu, tikai aizmigt.Spīdot balta vītollapa slīd.Miegā roka paceļas, ak, laime,Putna krāšņās spalvas noglāstīt.
Kādreiz bija man pils un ēnains dārzs,Pilna ar noslēpumiem, kāpņu priekšā,Tagad nav nekā vairs, guļu atmiņās,Sapņodama atmiņas, ak, vienīgi.
